Par to, ko cilvēks cilvēkam
I
Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekāro.
Es esmu redzējis kā cilvēks cilvēku iekaro.
Kā cilvēks cilvēku ņem un bauda
No katras dvēseles kustības. No katra miesas auda.
Cilvēks var cilvēku grauzt
Dēļ maizes, dēļ slavas, dēļ lupatām
Līdz saules rietam no tās dienas kad saule aust,
Pa zobam, pa stundai, pa drupatām.
Cilvēks var norīt otru kā pitons
Atbilstoši savas rīkles platumam
Un tad ar baudu un ilgi gremot
Pa molekulai, pa atomam.
Un var kā kokteili cilvēku izsūkt.
Punšs ledu kausē un irdina,
Un tad, kad izsūc visu,
Tad nāk pirmdiena.
II
Bet cilvēki avoti ir.
Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
Tos nevar iztukšot.
Tie ir tik dzidri un tīri...
Tajos ir jūlija mākoņi
Un izkusuši sniegavīri.
Kaut kas no rudens krusas
Un maija salnām.
Es saku paldies eglēm.
Es saku paldies kalnam.
Es saku paldies zemei,
Kas man tevi deva.
Tu esi avots,
Un tevi izdzer nevar.
Es būšu stiprs,
Kad mani soļi cauri laimei un postam ies.
Un, ja tas viss ir sapnis,
Tad labāk lai neatmostamies.
Imanta Ziedoņa dzejoļu paka. Ievietoja: DodgeBall Datums: 19.01.12 15:10
Imants Ziedonis
Ir jau ļoti vēls. Te starp svešiem -
Ko es tik ilgi kavējos?
Es viens te, zem svešiem padebešiem, -
Es iešu meklēt savējos.
Alus kļūst rūgts, sirds kļūst smaga
Un maize arvien sājāka
Man pašam sevis tā nevajaga,
Kā vienu savējo vajaga.
Es slavētais, es lamātais, nīstais,
Es bīstamais un es baidītais -
Es arī gribu draugs būt īstais,
Kādam cilvēkam - gaidītais,
Kājas noaut. Galvu nolikt.
Lai kādam arī par mani ir prieks,
Sēžu savās mājās sirdi rokā kā oli.
Dziedu savās mājās kā svešinieks.
Triekt savu sirdi kā oli grīdā!
Vienas kapeikas dzīve! Viens sū! Viens cents!
Triekt un vairs nepamosties rītā.
Sentiments.
Nolādētais sentiments.
Es no visa esmu ieguvis.
Pat no ļaunu ļaužu stulbā naida.
Viss, kas manī labs- no citiem viss.
Taču mani tomēr kaut kas baida:
Viss, kas manī ļauns, no citiem ir.
Domu karcerī, kur nav ne loga,
Tā, lai ārpasaule nesadzird,
Viss, kas manī ļauns, man jāiesloga.
Un pēc nāves jāņem kapā līdz.
Labo- ļaudīm atpakaļ es došu,
Un, kad labais viss būs izdalīts,
Tad es varu nomirt prātu drošu:
Bet virs zemes jauna dzīve taps,
Cilvēkos būs mazliet vairāk laba,
Un par mani teiks: -Viņš bija labs,
Viņam bija tāda laba daba...
Tikai vienu nezināja tie gan:
Kā es domu pagrabtelpās krāju
Ļaunumu, ko citi deva man,
Un es blakus kapā apglabāju.
Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.
Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.
Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.
Es nežēlojos. Dzīvi jānem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.
Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass.
Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es… tevi mazliet mīlu.
Tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos.
es neteicu nekā,
bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi…
nu jā un varbūt pat ļoti.
Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
/dzejoļa autors Imants Ziedonis/
Es nezināju, ka manī ir tik daudz vietas -
Tev.
Līdz šim es savu dvēseli mēbelēju
Sev, sev, sev
Pats, pats, pats.
Tā aiz gada gads.
Pats priecājos, pats ciešu.
Tagad es pie velna visas šīs grabažas sviežu.
Tagad
Tu te esi.
No sienas līdz sienai.
No rīta sākot,
Cauri dienai.
No īsiem mirkļiem
Līdz vakariem gariem.
Starp grāmatu kaudzēm,
Starp mēness stariem.
Tu esi ap mani un manī,
Viena matērija,
Viens lauks.
Es jūtu, kā no maniem pleciem
Tavas rokas plaukst.
Izmisuma naktīs aklās
Tu esi manu sienu naglās,
Bet pēc naktīm baismām
Tu atkal esi pie griestiem rīta gaismā.
Tu esi zilajā, skumjajā vakara krēslā,
Es sadedzinu pa krēslam.
Tu redzi - es sadedzinu galdu,
Tu redzi - es skaldu.
Lai starp četrām dvēseles sienām
Nepietrūkst vietas mūsu dienām.
Nevienai lietai te vairs nav vietas.
Tās ir lietas, nevajadzīgas lietas.
Bet labāk iesim.
Tūliņ.
Un mēs vēl tālu tiksim.
Te ir par šauru.
Te mēs nepaliksim.
Tiem, kas rāpo,
tiem, kas lido,
tiem, kas taisni,
tiem, kas klibo,
visiem dzīve aiziet zibot,
visiem dzīves žēl.
Kā to dzīvi vajag dzīvot?
Vai to nemīlot vai mīlot?
Vai kā vējam pāri plīvot?
Jautā vēl un vēl.
Katram kaut kur drīz ir jābūt,
katrs domā - varbūt, varbūt...
Katram kaut ko vajag dabūt,
katram kaut kas tiek.
Vienam ērtāk līst uz ceļiem,
cits iet platiem, taisniem ceļiem,
dzīve pilna ceļu ceļiem,
katrs kaut kur tiek.
Tie, kas rāpo, - kas jūs esat?
Tie, kas lido, - kas jūs esat?
Spārni, vai jūs ērgļus nesat?
Tāds ir jautājums.
Tas ir jāuzdod sev pašam,
tas ir jāatbild sev pašam,
tas ir jautājums sev pašam,
tas ir sauciens mums.
Tas vienalga mierā neliks,
bēgsi prom,
bet sāpes paliks,
tas ir mūžs,
un tas ir galīgs,
tas ir svētais "sākt!",
katru stundu - vismaz stundu,
katru mirkli - vismaz mirkli,
ja tu esi,
tad tu neļauj cilvēcību krāpt.
SERENĀDES RUDENĪ
meloja kļava ka lapas
tai nebūs vairs vajadzīgas
vijole gvelza ka viņai
nevajadzēs vairs stīgas
muldēja nāve ka nāvei
nevajadzēšot vairs izkapts
cilvēki tramvajā teica
ka viņi gribētu izkāpt
rudens bij kamdēļ gan kļavai
lapas vēl vajadzīgas
ebrejs bij nomiris kam gan
vijolei vēl tās stīgas
nāvei bij šļirces un bumbas
un neliela suvenīrizkapts
mums bija domas no kurām
vienalga nav iespējams izkāpt
mums bija domas par tevi
tu kompostrē mūsu mēles
bet ārā viss izskatījās
pēc zaudētas dubultspēles
mēs pīpējām zobos bija
"Astra" ikvienam no mums
pa vaigiem asaras lija
kā izkusis saldējums
tu būsi vijole mūsu
tavi mati būs stīgas
mēs maksāsim tev ar lapām
kas kļavai nav vajadzīgas
spēlēt uz tevis šodien
uznākusi mums dziņa
sirds tik pilna ar tevi
kā krājkases grāmatiņa
tādas lūk serenādes
skanēja rudenī
tramvajs caur lapu virpuli brauca
tā kā kuģis pa ūdeni
pulksteņi centās un gāja
cik nu vien ilgi spēja
bet asaras krita aiz logiem
un pulksteņi sarūsēja
ebrejs bij miris bet klusi
vēl spēlēja vijoles stīgas
spēlēja rudens gaismas
meldijas nemirstīgas
bet gribējās kaut ko jaunu
ja nāve gribētu izkāpt
no trama es grūstu to viegli
un dabūtu šņāpienu ciskā
ak negrūsties jaunais cilvēk
es pārdomājusi esmu
un sildīšu jūs jūsu bēdās
ar savu smaržīgo dvesmu
te nu jūs viņu redzat
modra ir medniece vecā
ar automātisku verķi
kā cilvēku muļķību plecā
rudens bez gala un malas
un tramvajs uz slidenām sliedēm
sūrstoši bezmiega logi
un braucamās kartes mums pieder
kad nebūs vairs elektrības
dinozaurs vagonu vilks
atkal mēs griežam ap stūri
izkapts pār akmeņiem smilkst
Emīla Buiķa dzejoļi.
Viņi
dejoja vienu vasaru
Rīga, Likteņstāsti, 1996
(atsevišķi izdota 2. daļa ar nosaukumu
Pakur, pakur uguntiņu!)
